Vingruma maratons - gadu pēc tam.

Esmu Inita Pelse, kas tieši pirms gada tika izvēlēta Vingruma kluba akcijai ''Vingruma maratons''. Akcijas noteikumi bija: trīs mēnešu garumā jāsporto 3x nedēļā Vingruma klubā treneru uzraudzībā, jāmācās pareizi ēst, fiksēt savu piedzīvoto un pārdzīvoto dienasgrāmatā. Maratona noslēgumā tika izvērtēti rezultāti, kurš visvairāk bija zaudējis lieko svaru, kurš uzaudzējis spēku un muskuļus, kurš savācis vislielāko atbalstītāju skaitu. Mums bija brīnišķīga grupa. Uzreiz jau izveidojām kopīgu čatiņu un regulāri dalījāmies ar atziņām, ar treneru padomiem, ar iegūto pieredzi un draudzīgu atbalstu, uzmundrinājumiem viens otram. Kad pienāca pavasaris viens no mums saņēmu Vingruma kluba galveno balvu – gada abonementu Vingruma klubā, pārējie abonementu ar 20% atlaidi kluba pakalpojumiem. Tas bija ļoti motivējoši.

Skatoties šādus šovus no malas, man vienmēr ir liels jautājums: A, kas notiek pēc gada? Kā šie cilvēki jūtas pēc gada vai diviem? Kas ir saglabājies no iegūtajām vērtībām vai atziņām un kas nē?

Nodomāju: kāpēc prasīt citiem? Sāc ar sevi!

Gadu pēc tam.

Kad beidzās maratons, es tomēr izjutu ļoti lielu atvieglojumu. Atvieglojumu par to, ka man nebūs vairs nevienam jāatskaitās. Kaut arī tai pašā laikā sapratu, ka ja es nebūtu iesaistījusies šai programmā un sajutusi ''vērojošo un vērtējošo aci'' pakausī, es nebūtu saņēmusies savā dzīvē kaut ko mainīt. Diemžēl vai par laimi – TĀ ESMU ES. Pašai brīvprātīgi uzlabot savu dzīvi neizdodas. Vienmēr vajag kādu ārēju faktoru, lai saņemtos. Bet... tāda esmu un šodien to spēju pieņemt.

Līdz Jāņiem ar prieku un entuziasmu devos uz klubu. Centos pieturēties pie tām pašām 3 reizēm nedēļā. Jauniegūtais svars turējās labi, kaut arī vairs ēdienu nesvēru, bet protams domāju līdzi ko ēdu. Un vasaras sākums vienmēr ir vieglāks, jo parādās daudz dārzeņu, zaļumu, saules un svaiga gaisa.

Ap Jāņiem piedzīvoju lielu emocionālu pārdzīvojumu un tad viss mainījās. Fokuss bija pilnīgi uz citām dzīves jomām, vajadzēja aptvert jauno situāciju, rast risinājumus un tajā brīdī ceļu uz ''zāli'' vairs neatradu. No galvas gan šo domu neizmetu. Katru nedēļu atgādināju sev, ka jāatsāk atkal sportot. Iemesli kāpēc to neizdarīju bija neskaitāmi. Pirmos 3 mēnešus, līdz rudenim, vēl jutos ļoti labi- svars nemainās, enerģija ir. Un tas mānīgi lika domāt, ka viss ir riktīgi labi. Un tad rudens pusē nāca nākošais emocionālais trieciens un strauji pasliktinājās gan veselība , gan pašsajūta kopumā. Kādā brīdī, kad jutu, ka mans ķermenis ir nospriegots līdz pēdējam sapratu, ka ir jāatgriežas sporta zālē. Es sāku ilgoties pēc vingrošanas, staipīšanās, regulāritātes. Pamēģināju to darīt mājās, pamēģināju ūdens aerobiku. Kaut kas pietrūka...

Un es atgriezos Vingruma klubā. Dažas dienas pirms jaunā gada. Sajutos kā mājās. Mani pārņēma milzīgs prieks un miers. Viss ir tik pazīstams, ierasts un drošs. Es sajutos gaidīta šai vietā. Man patīk šeit viss – tas, ka ir kur nolikt auto, tas, ka tev idod dvielīti, tas, ka vienmēr viss ir tīrs, tas, ka nemitīgi ir jaunas programmas un dažādi treniņi, pat ierastā kafijas tase pēc treniņa. Sasveicinoties ar treneriem un darbiniekiem, radās sajūta, ka pārtraukuma vispār nav bijis. Atsāku pamazām, ar nelielām slodzēm, lai nofiksētu, kas tad pa šo laiku ir mainījies. Protams, ka visi emocionālie pārdzīvojumi ir aststājuši ''pēdas'' un daudz kas ir jāsāk no sākuma. Bet es sapratu vienu lietu, ka ikdienas monotonās darbības, paredzamais plāns dod drošības sajūtu. Un ja es pgājušajā pusgadā blakus pārdzīvojumiem būtu atradusi arī vietu vingrošanai, iepsējams šis dzīves posms būtu bijis vieglāks.

Vienā no savām dienasgrāmatām pagājušajā gadā rakstīju, ka jūtos kā šūpolēs. Vēl joprojām arī dzīvē esmu kā šūpolēs, bet es tagad zinu, kas ir tie punkti pie kuriem turēties, lai nezaudētu drošību.

Man gribas pateikt lielu paldies Vingruma kluba darbiniekiem un treneriem par to, ka radījāt man iespēju iepazīt šo ceļu. Par draudzīgo vidi, par nemitīgajiem jaunumiem un iespējām, ko dāvināt saviem klientiem. Par dienasgrāmatu, kas bija jāraksta. Šodien tā reāli iedvesmo!

Īpašs paldies, Klinta, tev! Par to, ka pāgājušajā gadā iekļāvi mani šai programmā. Paldies maniem vingruma maratona grupas biedriem par uzmundrinājumiem.

Nu ko, grupa, kad tiekamies ''zālītē''?